Izvēlieties citu valodu: По русскиEnglishDeutsch

Veterinārā klīnika Mazo brāļu hospitālis

Kalnciema iela 19, Rīga

Mūsu darba laiki:

Pirmdiena:9.00 - 21.00
Otrdiena:9.00 - 21.00
Trešdiena:9.00 - 21.00
Ceturtdiena:9.00 - 21.00
Piektdiena:9.00 - 21.00
Sestdiena:10.00 - 15.00
Svētdiena:10.00 - 15.00

Tālrunis: 67619061

Deģeneratīvā locītavu slimība (artrīts)

Artrīts ir neinfekcioza, progresīva slimība, kas skar svaru nesošās locītavas. Normāls locītavas skrimslis ir gluds un balts. Tas sastāv no skrimšļa šūnām (hondrocītiem), kas novietoti „sūklim” līdzīgā matricā, kas veidota no kolagēna, proteīna, polisaharīdiem un locītavas šķidruma. Artrīta sākuma stadijā locītavas skrimslis kļūst dzeltenīgs ar neskaidru skrimšļa attēlu rentgenoloģiski un locītavas virsma kļūst mīksta un negluda. Ja deģenerācijas procesi attīstās, mīkstās locītavas vietas ieplīst un nodilst un tiek skarts kauls, kas atrodas zem skrimšļa. Tādā gadījumā kaula struktūra pārveidojas un tas kļūst cietāks, savukārt atlikušais skrimslis turpina nodilt veidojot osteofītus, kas vēl vairāk palielina locītavas nodilšanas pakāpi. Mehāniskajam nodilumam palielinoties, skrimslim ir jāatjaunojas. Skrimšļa šūnas šajā gadījumā nav spējīgas radīt jaunas „švammei” līdzīgās šūnas un savainotais skrimslis nav spējīgs pašatjaunoties. Līdz ar to skrimslim arī nav asins apgāde, kas palīdzētu sadzīšanas procesam.

Vairākumā gadījumu deģeneratīvā locītavas slimība ir rezultāts mehāniskai skrimšļa nenoturībai vai izmaiņas, kas rodas locītavā dzīvniekam kļūstot vecākam. Šeit ietilpst arī vecu suņu deģeneratīvais artrīts. Jauniem dzīvniekiem tas var veidoties sakarā ar ievainojumiem, sitieniem (piemēram, auto trauma), nepareizu locītavas attīstību (arī gūžas displāzija) vai mehāniski iemesli, kā, piemēram, krusteniskās saites plīsums, patellas luksācija vai osteochondritis dissecans.

Slimības simptomi

Vairumā gadījumu artrītu novēro vidēja vecuma un vecākiem dzīvniekiem. Sākotnējie klīniskie simptomi ir viegli un ietver nelielu fizisko aktivitāšu samazināšanos, kā arī ar stīvumu un nevēlēšanos doties garākos pārgājienos. Atkarībā no tā cik un kādas locītavas ir skartas, slimībai progresējot, pēc apgulšanās dzīvnieks celsies ļoti lēnām, pa trepēm var pārvietoties lēnāk u.c. Slimības beigu stadijās, dzīvnieks atteiksies doties pastaigā un vairāk necelsies augšā.

Ārējās vides faktori - aukstums un slapjums vēl vairāk pastiprina klīniskos simptomus.

Rentgenoloģiskā izmeklēšana

Tā kā skrimsli nevar rentgenoloģiski redzēt, agrīnās artrīta stadijas rentgenoloģiski var noteikt kā locītavas spraugas sašaurināšanos. Slimībai progresējot, osteofīti sāk veidoties un kaula daļa, kas atrodas zem skrimšļa kļūst ļoti cieta.

Slimības ārstēšana

Galvenais ārstēšanas pamatuzdevums ir mazināt dzīvniekam sāpes, kas rodas locītavas kapsulā un apkārt esošajās locītavu saitēs (locītavas skrimslim nav nervu) un atjaunot dzīvnieka aktivitāti, tādā veidā stimulējot muskulatūras attīstību. Pats svarīgākais uzdevums ilgstošā artrīta ārstēšanā ir izvairīties no muskulatūras deģeneratīvām pārmaiņām organismā.

Artrītam progresējot un sāpēm palielinoties var būt nepieciešams izmantot spēcīgus analģētiķus, tādus kā Rymadil u.c.. Var dot arī kortikosteroīdus, bet ir jāņem vērā, ka tie rada daudz blakusparādības, un tos vajadzētu izmantot tikai, tad, kad visas pārējās zāļu grupas ir izmēģinātas un tās nav devušas gaidītos rezultātus. Zāļu lietošanas galvenais uzdevums ir atjaunot dzīvniekam iespējas pārvietoties. Peldēšana ir vislabākais veids, jo tā atļauj maksimālo slodzi muskulatūrai un dzīvniekam nav jānes savs svars. Aktīva slodze ir kontrindicēta artrīta gadījumā. Dzīvniekam arī būtu jāsamazina svars.

Ķirurģiska operācija arī ir iespējama, ar kuras palīdzību tiek nolīdzināta skartā locītava un atbrīvota no osteofītiem.

Arī ir jāizmanto zāles, kas ļautu atjaunoties skrimšļa virsmai.